Maža biezoknī, kur aug ļoti augstas priedes, ciedri un mahagvas koki, vīd balts namiņš. Zāle un papardes piezagušās pie paša lieveņa, taciņas pavisam aizaugušas… Baltais namiņš tagad stāv pamests, tukšs, durvis un logi ir cieši aizvērti. Un tikai varavīksnainais karodziņš, kas vējo uz jumta, atsauc atmiņā to laiku, kad namiņam bija saimnieces – septiņas vecenītes – septiņas māsas.
Lai kāds bija laiks – lietains vai saulains – māsas, izejot no mājas, izpleta virs galvas katra savu saulessargu. Vienai māsai tas bija dzeltens, otrai – sarkans, trešajai – debeszils, ceturtajai – violets, piektajai – tumši zils, sestajai – zaļš un septītajai – oranžs.
Cik katrai bija gadu, to neviens nezināja. Pat visjaunākā no māsām bija ļoti veca.
Un sauca viņas ne tikai vārdā, bet arī vēl tā:
Alehandru par Atcerīti,
Beatrisi par Sapņotāju,
Veroniku par Dārznieci,
Gabrielu par Dziednieci,
Domianu par Pasaku teicēju,
Jadvigu par Rokdarbnieci,
Huanitu par Putnu mīluli.

Kā pazuda vecenītes?
Stāsta, ka tas noticis tā. Vecenītes atvērušas savus saulessargus, gājušas pa ceļu cita aiz citas, sacēlies vējš. Tas sagrābis vecenītes ar visiem saulessargiem un cēlis augšup. Vecenītes cēlušās arvien augstāk un augstāk. Atspīdējusi saule un vecenītes nolaidušās uz pūkaina mākoņa, no viņu saulessargiem debesīs piepeši iezaigojusies septiņkrāsu varavīksne. Pēc tam vecenītes nometušas saulessargus zemē. Viņas tos atstājušas citiem, lai tie, kuri gribēs pacelties debesīs, varētu tos izmantot.
Stāsta, ka vēl tagad tie atrodas turpat, kur nokrituši.

Izlasītais mūs iedvesmoja, mēs devāmies meklēt vecenīšu saulessargus…..

Iepazīstamies ar vecenīšu dzīvesstāstu

Meklējām un atradām saulessargus!

Kad rudens iekrāso koku lapas un pār Latviju lieti slīd, mums saulessargi pārvērtīsies par lietussargiem….. Paldies vecenītēm!

Pasākumā piedalījās: Alīna A., Angela Z., Jana S., Vera V., Lelde Ķ., Aleksis K., Artūrs K., Raivo V., Ralfs M., sk. Ligita Z.