Nāc, nākdamis, Metenīti,
No kalniņa lejiņā
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.

Šogad ziema mūs īpaši lutina. Daudz sniega un daudz prieka. Taču pienāk diena, kad ziemai jāteic: “Tev, nu, laiks būs doties prom! Jau pavasaris pošas ceļā!”.

Arī mēs, kopā ar bērniem, ejot jautrās rotaļās, dejojot dejas, pikojoties un skaitot tautasdziesmas, nosvinējām Meteņus. Kopā bija sanākuši gan vāveres, lapsas, zaķi, cūciņas, gan arī vilki un, no ziemas miega pamodušies, lāči. Un, kāds bija mazo ķekatnieku prieks, kad Metenītis bija sagādājis podziņas.

Joprojām neviens nezina, kapēc Metenis dala podziņas, bet, ziniet, ja mežā vai kaut kur citur atrodat izbirušas podziņas, tur Metenis skrēja. Viņš steidzīgiem soļiem dodas slēgt vārtus vaļa pavasarim.

(foto speciālā skolotāja-logopēds J.Pelše, teksts mūzikas skolotāja S.Krūmiņa)